Vēsture

Trikātu mēdz dēvēt par dabas jaukumu un vēstures mīklu vietu, jo tiek uzskatīts, ka te reiz atradies Tālavas valsts centrs – Beverīnas pils, kurā valdījis Tālivaldis. Trikātas vārds pirmo reizi minēts Livonijas Indriķa hronikā 1208. gadā.

Trikāta ir bagāta ar vēstures un kultūras pieminekļiem, te atrodas arī viena no senākajām pienotavām Latvijā. Tā sākusi darboties 1896. gadā Trikātas muižas Baltajā mājā. Te gan muižas vajadzībām, gan pārdošanai ražots sviests un siers. Pienotavas produkcija vesta uz 10 kilometrus attālo Strenču staciju, no kuras ar vilcienu to tālāk nogādāja Pēterburgā. Tolaik nebija nedz elektrības, nedz tehnikas, visus darbus veica ar rokām. Arī sieru toreiz ražoja citādi – cepa lielā krāsnī podos.

Muiža neapmierinājās ar pienotavas nestajiem ienākumiem, tādēļ ap 1910. gadu blakus pienotavai uzcēla lielu spirta brūzi, kur pārstrādāja muižas laukos audzētos un no zemniekiem iepirktos kartupeļus. Spirta brūzis nodega 1944. gada rudenī. To vairs neatjaunoja, bet pārbūvēja par sierotavu, kura pirms tam strādāja ļoti šaurās telpās. 1921. gadā Trikātā nodibināja piensaimnieku kooperatīvo sabiedrību, kas no muižas savā rīcībā pārņēma pienotavu, spirta brūzi un arī 19. gs. ierīkoto ķieģeļu cepli.

Otrā pasaules kara laikā darbs pienotavā apstājās. Tūliņ pēc kara darbu atsāka un darbietilpīgos procesus mehanizēja – 1957. gadā ierīkoja siera pagrabus, 1964. gadā nodeva ekspluatācijā katlu māju, kompresoru telpu un piena cukura cehu. Padomju Latvijas gados pienotavas modernizācijā daudz palīdzēja citas republikas un sociālistiskās sadraudzības valstis.

Pēckara gados Trikātas pienotavas produkcija bijusi ļoti daudzveidīga. Sākumā ražots galvenokārt sviests un dažāda biezpiena produkcija, arī krējums, pasterizēts pilnpiens, kefīrs, rjaženka, bet siers – ļoti maz. Piensaimnieki ļoti rūpējās par sviesta kvalitāti, lai saglabātu noieta tirgu. Trikātas pienotavā ražoto sviestu eksportēja ne vien uz Eiropas valstīm, bet pat uz Kubu.

1972. gadā, kad darbu sāka Valmieras jaunais piena kombināts, tas no Trikātas pārņēma sviesta ražošanu. Trikātā sviesta cehs tika pārkārtots par centra krejotavu. Tomēr krejotava separēšanai pieņēma tikai daļu piena, pārējo novirzīja siera ražošanai. Pirmā Trikātas pienotavā ražotā siera šķirne bija Bakšteins, tadLatvijas siers, vēlāk arī Jaroslavļas un Kostromas sieri.

1962. gadā sāka ražot jaunu sieru šķirni – Valmieras sieru, kura tehnoloģija tika izstrādāta Trikātas pienotavā. 1964. gadā siera meistars Vladislavs Čulčs bija aizbraucis pieredzes apmaiņā uz Ukrainu, kur viņam iepatikās Krievzemes siers. Nodevis Ukrainas siera speciālistiem Valmieras siera tehnoloģiju, V. Čulčs pretī saņēma Krievzemes siera tehnoloģiju. Vēlāk Trikātā ražotajam Krievzemes sieram vienam no pirmajiem ne tikai rajonā, bet pat republikā piešķirta Valsts kvalitātes zīme. Tas augstu vērtēts dažādās skatēs, konkursos un izstādēs un joprojām ir a/s "Trikātas siers" lepnums.

A/s "Trikātas siers" vēstures lappusēs kā lielākie ražotnes popularitātes kaldinātāji minami sviesta meistars Jānis Vīgants un siera meistars Vladislavs Čulčs. J. Vīgantu Zemkopības ministrija apbalvojusi ar Pirmās šķiras Atzinības rakstu un lielo sudraba medaļu, bet siera meistars V. Čulčs apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa 2. pakāpes Goda zīmi.